Biroja sagatavotais tiesas nolēmumu pārskats Energoefektivitātes lietās 

No 2020.gada 1.janvāra Būvniecības valsts kontroles birojs (turpmāk – Birojs) atbilstoši Energoefektivitātes likumā, Ministru kabineta 2017.gada 11.aprīļa noteikumu Nr.202 “Noteikumi par energoefektivitātes nodevas apmēru un tās aprēķināšanas, piemērošanas, maksāšanas un kontroles kārtību” (turpmāk – Noteikumi Nr.202) un Ministru kabineta 2014.gada 30.septembra noteikumos Nr.576 “Būvniecības valsts kontroles biroja nolikums” noteiktajam administrē energoefektivitātes nodevu. Atbilstoši Noteikumu Nr.202 12.punktam Birojs nodrošina, ka tiek kontrolēta energoefektivitātes nodevas samaksa noteiktajos termiņos un gadījumos, ja lielais elektroenerģijas patērētājs noteiktajā termiņā nav samaksājis energoefektivitātes nodevu, tam tiek aprēķināta nokavējuma nauda saskaņā ar likumu “Par nodokļiem un nodevām”.

Tiek vērtēts Energoefektivitātes likuma 12.pants. Likums pieņemts 2016.gada 3.martā un vai varēja paredzēt, ka nākotnē būs veicami papildumaksājumi par patērēto elektrību tiek vērtēti lietā Nr. A420158619 (spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADRJJTN:2020:0331.A420158619.3.S ]).

 Īss apstākļu izklāsts.

Pieteicēja 2017.gada 25.janvārī un 2018.gada 29.janvārī sniedza informāciju ministrijai, ka pieteicējas 2016. un 2017.gada elektroenerģijas patēriņš pārsniedz 500 megavatstundas (turpmāk – MWh), līdz ar to pieteicēja atbilst lielā elektroenerģijas patērētāja statusam tai līdz 2018.gada 1.aprīlimbijajāizpilda Energoefektivitātes likuma 12.pantā noteiktās prasības.

MK Noteikumu Nr.202 3.1.punkts noteic, ka nodevu maksa lielais elektroenerģijas patērētājs, kas, pamatojoties uz elektroenerģijas patēriņu kārtējā gadā, atbilst Energoefektivitātes likumā noteiktajai lielā elektroenerģijas patērētajā definīcijai, bet gada laika nav veicis pirmo energoaudita vai pēc tam nav veicis energoauditu reizi četros gados, vai nav ieviesis un uzturējis sertificētu energopārvaldības sistēmu, vai līdz 2018.gada 1. aprīlim nav papildinājis ieviesto vides pārvaldības sistēmu atbilstoši normatīvajiem aktiem energoaudita jomā.

Pieteicējs apstrīdēšanas iesniegumu pamatojis ar argumentu, ka Pieteicējs norāda, ka Energoefektivitātes likums pieņemts 2016.gada 3.martā, līdz ar to izvērtējums nevar būt attiecināms uz 2016.gadu, jo kā gan pirmajos gada mēnešos Pieteicēja varēja paredzēt, ka būs jāveic Energoefektivitātes likuma prasību izpilde.

Tiesa, izvērtējot apstākļus norāda, ka Noteikumu Nr.202 6.punkts noteic, ka šo noteikumu 3.punktă minētajos gadījumos elektroenerģijas patērētājs energoefektivitātes nodevu maksā reizi gada līdz nākamā gada 1.maijam lēmumā par energoefektivitātes nodevas piemērošanu norādītajā apmērā, kas noteikts saskaņā ar šo noteikumu 2.punktu. Lēmumu par energoefektivitātes nodevas piemērošanu lielajam elektroenerģijas patērētajam paziņo līdz attiecīgā gada 1.aprīlim. Noteikumu Nr.202 13.punkts citstarp noteic, ka šo noteikumu 3.1.apakšpunktă minētajiem lielajiem elektroenerģijas patērētajiem energoefektivitātes nodevu aprēķina no 2018.gada 1.aprīļa.

Vienlaicīgi tiesa vērš uzmanību uz to, ka pieteicēja savlaicīgi neveica nevienu no Energoefektivitātes likuma 12.panta otrajā, trešajā vai piektajā daļā norādītajiem pasākumiem, ir pašas pieteicējas komercdarbības plānošanas un tās īstenošanas procesā pieņemto lēmumu rezultāts.

Energoefektivitātes likuma 12.pantā norādīto prasību izpilde vai 13.pantā noradītās energoefektivitātes nodevas samaksa lielajam elektroenerģijas patērētajam ir noteikta kā alternatīvs mehānisms likuma mērķa sasniegšanai. Proti, saskaņā ar likuma mērķi lielajiem elektroenerģijas patērētajiem ir jāievieš energopārvaldības sistēma, kas ir izdarāms, ieviešot likuma 12.panta otrajā daļā norādīto energopārvaldības sistēmu vai papildinot panta trešajā daļā norādīto vides pārvaldības sistēmu, vai ari veicot panta piektajā daļā norādīto energoauditu. Taču, ja lielais elektroenerģijas patērētājs šādu sistēmu neievieš, tam ir jārēķinās ar finansiālam sekām, proti, nepieciešamību samaksāt valsts budžetā energoefektivitātes nodevu. Tas, kuru no variantiem lielais elektroenerģijas patērētājs izvēlas īstenot, ir atkarīgs no paša patērētāja.

Atziņas par Energoefektivitātes likuma piemērošanu tiek vērtētas Lietā Nr. Nr.A420186219 (1.instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2020:0616.A420186219.8.S], Administratīvās apgabaltiesas sprieduma ECLI kods [ECLI:LV:ADRJLTN:2019:0923.A420186219.2.S]).

Īss situācijas izklāsts.

Pieteicēja uzskata, ka nav rūpniecisks uzņēmums, bet gan nodarbojas ar pārtikas mazumtirdzniecību. Pieteicēja norāda, ka jau no 2016.gada veic energoauditu, taču pierādījumus tam, ka pieteicēja ir ieviesusi normatīvajiem aktiem atbilstošu energopārvaldības vai vides pārvaldības sistēmu, vai uzņēmumā ir veikts energoaudits, pieteicēja ne iestādē, ne tiesā nav iesniegusi. No pieteicējas iesniegtajiem dokumentiem redzams, ka pieteicēja ir noskaidrojusi energoaudita izmaksas 8203,23 euro – priekš pieteicējas ir pārāk lielas. Tāpēc pieteicēja pati ir apzinājusi vienīgos iespējamos energoefektivitātes uzlabošanas veidus (atbilstoši pirmās instances tiesas sēdē paskaidrotajam – pieteicēja pati ir „monitoringojusi”) – dienasgaismas spuldžu nomaiņa pret LD spuldzēm. Pirmās instances tiesas sēdē pieteicēja uzsvēra, ka energoaudits nepateiks neko, ko pieteicēja jau tāpat nezinātu.

Apgabaltiesa norāda, ka apsvērumi par enerģijas patēriņa izvērtējumu izmaksām paši par sevi nevar būt pamats, lai atbrīvotu uzņēmumu no likumā tieši paredzēta pienākuma. Papildus jau norādītajam, ka šī tiesību norma uz pieteicēju (kura nav lielais uzņēmums) neattiecas, no šīs tiesību normas arī pēc būtības neizriet „pašmonitoringa” veikšanas iespēja. No minētās tiesību normas izriet, ka (lielais) uzņēmums var neveikt (nepasūtīt) energoauditu tikai gadījumā, ja uzņēmumā ir ieviesta un sertificēta energopārvaldības sistēma vai vides pārvaldības sistēma. Konkrētajā gadījumā pieteicēja enerģijas patēriņa izvērtējumu nenodrošina ne energoaudits, ne energopārvaldības sistēma, ne vides pārvaldības sistēma.

Atziņas par Energoefektivitātes likuma piemērošanu tiek vērtētas Lietā Nr. A420162719 (1.instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADRJRIT:2019:0827.A420162719.3.S], Administratīvās apgabaltiesas sprieduma ECLI kods [ECLI:LV:ADRJRIT:2019:0827.A420162719.3.S]).

Īss situācijas izklāsts.

Ministrija, pieņemot pārsūdzēto lēmumu, nenoskaidroja, ka 2018.gada augustā – septembrī pieteicējai tika veikta reorganizācija, kuras rezultātā tās īpašnieki savā starpā sadalīja nekustamo mantu un uzņēmējdarbības virzienus. Pieteicējai būtiski samazinājās elektroenerģiju patērējošo objektu skaits un tā vairs neatbilda lielā elektroenerģijas patērētāja statusam. Lielākos patērējamās elektroenerģijas objektus pārņēma SIA „-----”. Tādējādi bija pilnībā zudis noteikumos Nr.202 noteiktais likumdevēja mērķis. Savukārt audita rezultāti būtu varējuši sniegt tikai vēsturisko atskaiti par nepilnu 2017.gadu, kas nekādā veidā nevarētu kalpot energoefektivitātes samazināšanas pasākumu īstenošanas mērķim.

Pieteicējs norāda, ka Sabiedrība, kā pieteicēja tiesību un pienākumu pārņēmēja, jau 2018.gadā apņēmās veikt pirmo energoauditu un 2018.gada 3.maijā Sabiedrība iesniedza ministrijai paziņojumu par energopārvaldības sistēmas, vides pārvaldības sistēmas ar papildinājumu iesviešanu vai energoaudita veikšanu, kā arī 2018.gada jūnijā veica elektroapakšstacijas rekonstrukciju, uzstādot.

Pieteicējas norāde, ka nebija saprotams, kā izpildāmas paziņojumā un atgādinājumā iekļautās normatīvo aktu prasības, atzīstama par nepamatotu, jo paziņojumā un atgādinājumā tika iekļautas elektroniskās atsauces gan uz normatīvajiem aktiem, gan uz ministrijas mājas lapā pieejamo informāciju.

Apgabaltiesa norāda, ka analizējot Energoefektivitātes likuma 12.panta otro, trešo un piekto daļu un Energoefektivitātes likuma pārejas noteikumu 10.punktu kopsakarā ar Energoefektivitātes likuma 12.panta sesto daļu un noteikumu Nr.668 21.punktu, secināja, ka lielajam elektroenerģijas patērētājam līdz 2018.gada 1.maijam bija jāiesniedz noteikumu Nr.668 pielikumā noteiktais paziņojums – „Paziņojums par energopārvaldības sistēmas, vides pārvaldības sistēmas ar papildinājumu ieviešanu vai energoaudita veikšanu”. Tiesa, apzinot Energoefektivitātes likuma 13.panta otrajā daļā un noteikumu Nr.202 3.punkta 3.1.apakšpunktā un 7.punktā ietverto tiesisko regulējumu, konstatēja, ka ministrija atgādinājumā informējusi pieteicēju, ka pieteicējai līdz 2018.gada 1.aprīlim jāveic energoaudits vai jāievieš sertificēta energopārvaldības sistēma vai vides pārvaldības sistēma ar papildinājumu (Energoefektivitātes likuma 12.panta otrā, trešā, piektā daļa) un attiecīgi 30 dienu laikā jāinformē ministrija, iesniedzot aizpildītu veidlapu „Paziņojumu par energopārvaldības sistēmas, vides pārvaldības sistēmas ar papildinājumu vai energoaudita veikšanu” (noteikumu Nr.668 5.pielikums). Atgādinājumā pieteicēja informēta arī par sekām, kas iestāsies prasību neizpildīšanas rezultātā, proti, par energoefektivitātes nodevas aprēķināšanu, norādot nodevas aprēķinu. Apgabaltiesa norāda, ka saskaņā ar Energoefektivitātes likuma (redakcija, kas bija spēkā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2019.gada 30.aprīlim) 4.panta pirmo daļu par enerģētikas politikas īstenošanu ir atbildīga Ekonomikas ministrija. Ne no Energoefektivitātes likuma 4.panta sestās daļas, ne septītās daļas, kurās regulēts, par ko ministrijai jāinformē un kas ministrijai jāpublicē savā tīmekļa vietnē, neizriet ministrijas pienākums tās mājas lapā publicēt energoauditoru sarakstu.

Atziņas par Energoefektivitātes likuma piemērošanu un Iesniegumu likumā noteikto lēmuma pieņemšanas termiņu ievērošanu Lietā Nr. Nr. A420178519 (1.instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda ECLI:LV:ADRJVTN:2019:1003. A420178519.4.S], Administratīvās apgabaltiesas sprieduma ECLI kods [ECLI:LV:ADAT:2020:0326. A420178519.8.S]).

Īss situācijas izklāsts.

Pieteicēja uzskata, ka tā pilnībā neatbilst Energoefektivitātes likumā noteiktajiem lielā elektroenerģijas patērētāja kritērijiem, tādējādi uz to nav attiecināma Energoefektivitātes likuma 12.panta pirmā daļa un noteikumiNr.202, tādēļ attiecīgi pieteicējai nav piemērojama un aprēķināma lēmumā noteiktā energoefektivitātes nodeva. Atbilde uz pieteicējas 2019.gada 22.janvārasūdzību sniegta tikai 2019.gada 11.martā, tādējādi ministrija ir pārkāpusi Iesniegumu likumā noteikto lēmuma pieņemšanas termiņu. Turklāt lēmumam, kuru pašrocīgi parakstījis valsts sekretārs, nav datuma, tādēļ tam nav arī juridiska spēka.

Pieteicējas iesniegums saņemts ministrijas oficiālajā e-pasta adresē 2019.gada 22.janvārī, bet elektroniskās dokumentu vadības sistēmas kļūdas dēļ pieteicējas iesniegums lietvedībā reģistrēts tikai 2019.gada 1.martā. Pēc apstrīdēšanas iesnieguma reģistrēšanas lietvedībā ministrija nekavējoties rīkojās un 2019.gada 6.martā pieņēma lēmumu. Konkrētais termiņa kavējums nav būtisks procesuāls pārkāpums, jo tam nav ietekmes uz gala nolēmuma spēkā esību.

Apgabaltiesa norāda, ka no lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicējas iesniegums, ar kuru tā apstrīdējusi sākotnējo lēmumu, ministrijā saņemts 2019.gada 22.janvārī. Tādēļ atbilstoši Administratīvā procesa likuma 64.panta pirmajai daļai (pieteicēja kļūdaini minējusi Iesniegumu likumu, kas izskatāmajā lietā nav piemērojams) lēmums ministrijai bija jāpieņem līdz 2019.gada 22.februārim(viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas dienas), savukārt ministrija to pieņēmusi tikai 2019.gada 6.martā, tātad, nokavējot galīgā administratīvā akta izdošanas termiņu par 12 dienām. Tomēr gan administratīvo tiesu judikatūrā, gan arī administratīvo tiesību doktrīnā ir atzīts, ka augstākas iestādes lēmuma (administratīvais akts tā galīgajā noformējumā) izdošana nav procesuālā darbība Administratīvā procesa likuma 49.panta izpratnē. Procesuālās darbības ir tādas, kas ir vērstas uz galīgā procesa rezultāta sasniegšanu, bet nevis pats rezultāts, šajā gadījumā, administratīvais akts. Gadījumā, ja augstāka iestāde savlaicīgi neizdod administratīvo aktu, pieteicējam saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188.panta piekto daļu ir tiesības, arī nesagaidot augstākas iestādes lēmumu, vērsties tiesā par administratīvā akta atcelšanu (par galīgo uzskatot to redakciju, kādu persona pēdējo ir saņēmusi), turklāt tādā gadījumā ir pieļauts ilgāks pārsūdzības termiņš. Lai arī iestādei noteiktā termiņa neievērošana ir procesuāls pārkāpums, procesuālais pārkāpums jāvērtē atkarībā no tā ietekmes uz galīgo lēmumu. Šajā gadījumā jau no iepriekš minētās Administratīvā procesa likuma 188.panta piektās daļas var secināt, ka termiņa nokavējuma sekas nevis ietekmē lietas iznākumu, bet ietekmē pārsūdzības termiņu un kārtību (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 29.maija sprieduma SKA-218/2008 11.punktu, kā arī sal. sk. J.Briede 81.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. BriedeJ. (Zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 811.lpp.).

Atziņas par Energoefektivitātes likuma normu attiecināšanu uz komersantiem, kas atsavinājuši nekustamos īpašumus, kuros tie patērē elektroenerģiju, tiek vērtētas lietā Nr. A420175419 (apelācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2021:0610.A420175419.17.S].

Īss apstākļu izklāsts.

Birojs uzlika pienākumu pieteicējam samaksāt energoefektivitātes nodevu. Pieteicējs uzskatīja, ka energoefektivitātes nodevas aprēķināšana nav pamatota, jo nekustamos īpašumus, kuros tiek patērēta elektroenerģija, kurai piemērota energoefektivitātes nodeva, pieteicējs ir atsavinājis.

Tiesa norādīja, ka lietā pastāv strīds par to, vai pieteicējai pamatoti piemērota energoefektivitātes nodeva, ko paredz Energoefektivitātes likums.

Tiesa secināja, ka Energoefektivitātes likumā paredzētie pasākumi ir vērsti uz enerģijas patēriņa kontroli un samazināšanu, to galvenā loma ir energoefektivitātes mērķu un uzdevumu definēšana, rīcības plāna energoefektivitātes paaugstināšanai izstrāde. Tas, kuru no likumā noteiktiem pasākumiem (ieviest un uzturēt sertificētu energopārvaldības sistēmu; papildināt un sertificēt jau ieviestu vides pārvaldības sistēmu; regulāri nodrošināt energoauditu) lielais elektroenerģijas patērētājs izvēlas īstenot, likumdevējs ir atstājis paša patērētāja ziņā.

Tiesa skaidroja, ka pieteicējs zaudēja gan elektroenerģijas patērētāja statusu, gan saikni ar komercdarbības vietu, atsavinot nekustamos īpašumus, kas bija pieteicējas komercdarbības pamatā, pirms kāda no iepriekšminēto pienākumu izpildes termiņa, kas paredzēts Energoefektivitātes likuma pārejas noteikumos. Šo apstākļu dēļ pieteicējs nav uzskatāms par Energoefektivitātes likuma subjektu, uz kuru attiecināma energoefektivitātes nodevas piemērošana.

Tiesas ieskatā elektroenerģijas nodevai nepiemīt sodošs raksturs, tās uzdevums ir regulēt komersantu, lai tas rīkotos atbilstoši valsts noteiktajām prasībām uzņēmumu energopārvaldībā un to apliecina arī Ministru kabineta 2017.gada 11.aprīļa noteikumu Nr. 202 “Noteikumi par energoefektivitātes nodevas apmēru un tās aprēķināšanas, piemērošanas, maksāšanas un kontroles kārtību” anotācija. Izskatāmajā lietā energoefektivitātes nodevas piemērošana pieteicējam, kuram vairs nav saistības ar elektroenerģijas patēriņu nekustamajos īpašumos, ir pretēja likuma mērķim uzlabot pieteicējas izmantoto energoresursu lietderīgumu.

Atziņas par normatīvos aktos noteikto lielā elektroenerģijas patērētāja  pienākumu izpildi tiek analizētas lietā Nr.A420124721. (Administratīvās apgabaltiesas 06.04.2022. spriedums atrodams tiesu e-pakalpojumu vietnē pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2022:0406.A420124721.9.S]).

Īss apstākļu izklāsts.

Pieteicējai kā lielajai elektroenerģijas patērētājai ar Būvniecības valsts kontroles biroja (turpmāk – Birojs) lēmumu piemērota energoefektivitātes nodeva par Energoefektivitātes likuma 12.pantā noteikto pienākumu neizpildi. Pieteicēja, atsaucoties uz Covid – 19 pandēmiju, Biroja lēmumu pārsūdzēja tiesā, kas pieteikumu noraidīja.

Administratīvā apgabaltiesa secināja, ka pieteicēja jau no Energoefektivitātes likuma spēkā stāšanās dienas 2016.gada 29.martā atbilst lielā elektroenerģijas patērētāja statusam un tai laikus bija zināmi tiesiskie pienākumi, kas ir jāizpilda, lai tā tiktu atbrīvota no energoefektivitātes nodevas. Apstāklis, ka Ministru kabinets 2020.gada novembrī izdeva rīkojumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu, nevarēja ietekmēt nepieciešamo pasākumu veikšanu, kas būtu pamats pieteicējas atbrīvošanai no energoefektivitātes nodevas.

Administratīvā apgabaltiesa secināja, ka Ministru kabineta 2017.gada 11.aprīļa noteikumu Nr.202 “Noteikumi par energoefektivitātes nodevas apmēru un tās aprēķināšanas, piemērošanas, maksāšanas un kontroles kārtību” 7.punktā paredzētais 20 dienu termiņš nav vērsts uz to, lai lielais elektroenerģijas patērētājs šajā termiņā pagūtu izpildīt tos tiesiskos pienākumus, kuri atbrīvo no pienākuma maksāt energoefektivitātes nodevu. Minētais termiņš ir vērsts uz to, lai nodrošinātu komersantam iespēju iesniegt vēl kādus papildu pierādījumus, kas apstiprina likumā noteikto tiesisko pienākumu izpildi. Līdz ar to Biroja atgādinājums nav uzskatāms par paziņojumu, ka lielajam elektroenerģijas patērētājam ir jāuzsāk pienākumu izpilde tā atbrīvošanai no energoefektivitātes nodevas samaksas.

Gan pirmās instances, gan apelācijas instances tiesa norādīja, ka pieteicējas argumenti par Covid-19 pandēmiju un tās radītajām grūtībām izpildīt likuma prasības nav pamatoti, ja pieteicēja par tās likumā noteiktajiem pienākumiem zināja jau kopš 2016.gada. Vienlaikus apelācijas instances tiesa norāda, ka, ja komersants ir uzskatāms par lielo elektroenerģijas patērētāju, tam ir jāievēro Energoefektivitātes likuma 12.panta prasības.